Episkā piedzīvojumu filma ‘Avatars’, ko režisējis filmas ‘Titāniks’ režisors Džeimss Kamerons norisinās jaunā pasaulē aiz iztēles robežām. Uz tālās Pandoras planētas aizsākas vēl nepiedzīvots ceļojums un cīņa par izdzīvošanu. Džeims Kamerons pie šīs filmas sāka darbu pirms 14 gadiem, un beidzot realizējis savu pārdrošo projektu, kuram līdzīga kinematogrāfa vēsturē vēl nav bijis. Filma “Avatars” sola pilnīgi jaunu kino baudīšanas pieredzi, tās radīšanai izmantotas revolucionāras tehnloģijas, kas radītas tieši šīs filmas veidošanai. Avatāra pirmizrāde notika 2009. gada 10. decembrī Londonā, bet Latvijā 18. decembrī. Avatar tika nominēta deviņām Academy Awards balvām ieskaitot Best Picture un Best Director. Droši vien visur, kur vien dzirdamas/lasāms Avatara raksturojums, krāšņi epiteti ir biezā slānī. Filma glezna. Filma revolūcija. Filmu filma. Un jāsaka- grūti nepiekrist. Filma tik tiešām ir bauda acīm. Lai arī filmas garums ir iespaidīgs, tā ne mirkli nešķiet garlaicīga vai izstiepta. Tieši otrādāk- tikai pulkstenis beigās pasaka, ka filma paņēma no tavas dzīves 2,5 stundas. Un nožēla par veltīto laiku nav. Ja par vizuālo daili neceļas roka piekasīties, tad pārējam gribot negribot nākas. Saprotams, ka Kamerons ne jau smagu psiholoģisku drāmu priekš neliela kinofestivāla žūrijas par šādu naudu taisīs. Te ir vienkārši spiests uz tautas masu. Kā nekā Kamerons atzinies, ja būs veiksmīga (lasi- labi pelnoša) pirmā daļa, tad var sanākt triloģija. Jo, lai arī filmas garums ir iespaidīgs, tāpat ir sajūta, ka daudz kas no paskaidrojošās daļas tika izņemts ārā, lai paliktu laiks dzīvei uz planētas. Tāpēc pieļauju domu, ka idejas vecam zēnam netrūktu pat seriālam. Piemēram, Pandoras tauta- lieli un zili, kā Atlantīdas iedzīvotāji (tik neatceros no kura Holivudas produkta). Liela līdzība ar indiāņiem/afrikāņiem (gredzeni ausīs, kakla riņķi)- loki un bultas pret bruņās tērptajiem konkistadoriem. Pirmatnējā kopiena ar virsaiti, šamani un ciltīm. Un visam pa virsu triviālais atslēgas vārds- nauda. Visa pamatā ir vienas kantoru žurkas vēlme tikt pie akmentiņiem. Un tur viņam piepalīdz sliktie algotņi ar rūdītu armijnieku priekšgalā. Pēc tam viss aiziet standartā- cilvēki ir ļauni un kā siseņu bars lido no vienas malas uz otru un visu noēd. Neskatoties uz to, ka Dabas māte dod mājienus ar mietu, tāpat tas cilvēks grib uzkāpt otrreiz uz grābekļa. Pietaisījis savu planētu un tagad atvēzējies uz nākamo. Un tad nāk glābējs, kurš pirms lielā darba izvizina dāmu ar savu jauno, sarkano mersedesu. Tā teikt- jāierodas ar šiku, lai nav jādomā par piedošanas lūgšanu. Filmā ir 2154.gads, cilvēki ir aizceļojuši tālu Visumā, kolonizējuši planētas pavadoni, bet tāpat šaudās ar pistolēm un automātiem! Nekas labāks nenāk prātā? Bruņojumā ir supermanevrējošs helikopters, kurš spēj izlocīties līdzi izcili manevrēt spējīgam pūķim (neatceros kā to pieradināto drakonu dēvēja), bet aviobumba ir tāda, kā Pirmā pasaules kara laikā. Varbūt tie visi ir sīkumi. Varbūt! Bet kaitinoši sīkumi. Un, galvenais jautājums šajā filmā palika neatbildēts- kāpēc galvenais varonis tā rīkojās? Kas bija nodevības pamatā? Jūtu, ka par šo filmu varētu sadrukāt vēl pāris lapaspuses (un tas vien nostiprina pārliecību par filmai piešķiramo desmitnieku), jo kā nekā režisors Avataru auklējis jau no 1995.gada, kad uzrakstīja pirmo scenāriju. Optimistiski jau bija nobriedis 1999.gadā filmu uzņemt, bet tāme izrādījās daudz par smagu tam laikam. Tāpēc nācās pagaidīt vēl 10 gadus. Pa četrpadsmit gadiem var norūgt laba filma. Ātrumā izskrienot cauri skatītāju viedokļiem, redzēju atzīmes izcili (10(pārsvarā)) un labi (7). Jocīgi jau sanāk, bet piekrītu abu vērtējumu sniedzējiem.
|